Iesaki rakstu:

Krievijas karš pret Ukrainu ir eskalējies (vēlreiz atgādinu, ka tas notiek jau astoņus gadus), un izskan labi domāti un sirdi sildoši aicinājumi visa politiskā spektra latviešiem apvienoties pret lielāko ļaunumu, kas apdraud valsti, – Krieviju. Ideja jau laba. Bet atduras pret faktu, ka šāda iespēja jau tika izniekota astoņus gadus. Vai tagad ir kas būtiski mainījies?

Arī es 2014. gadā uz brīdi mēģināju noticēt, ka latvieši spēs nolikt malā otršķirīgos ideoloģiskos jautājumus daudz lielāka drauda priekšā. Bet kas notika? Ideoloģiskās cīņas intensifikācija no kreisi liberālās nometnes. Un tam sekojošs pienākums nacionālistiem atbildēt.

Pirmkārt, jau paša Ukrainas kara būtība tika pārsaukta neko neizsakošās abstrakcijās – “naids”, “separātisms”, “putinisms”. Otrkārt, “putinisma” jēdziens tika paplašināts līdz visam, kas ir pretējs kreisajam liberālismam. Izrādījās, ka “putinisms” var būt jebkas – ģimenes aizstāvība, reliģija, nacionālisms, pat Krievijas TV slēgšana (jo “cenzūra”), bet zīmīgā kārtā ne divvalodības atražošana, pilsonības dāļāšana un termiņuzturēšanās atļauju tirgošana.

Zināmu apjukumu varbūt radīja fakts, ka Donbasā fronti pret krievu okupantiem noturēja tieši ukraiņu nacionālistu bataljoni. Šis apjukums tika “atrisināts”, kad Latvijā parādījās vietējo kreiso pamuļķu apjūsmots žurnālists Ragozins, kurš izskaidroja “lietas būtību” – tie taču esot nacisti, un viņiem ir arī draugi Latvijā! Jebkāds apjukums ir zudis šobrīd, kad Polijai, kas no Eiropas valstīm sniedz vislielāko atbalstu Ukrainai, tiek uzliktas sankcijas, jo… “putinisti” taču.

Neaizmirsīsim arī 2015. gada imigrantu kvotu afēru (jauna etnocīda mēģinājums pret latviešiem!), sabiedrību šķeļošos “Praida” pasākumus un tos pavadošo propagandu, Satversmes tiesas ideoloģisko aktīvismu, Tukuma lietu, kurā liela daļa “mūsējo” tautiešu bija gatavi nolinčot dabiskas ģimenes aizstāvjus iedomāta nozieguma dēļ. Neaizmirsīsim ne tāpēc, ka esam ļaunatminīgi, bet tāpēc, ka nedrīkstam sevi mānīt – nekas jau nav mainījies!

Vai tad “Progresīvie” ir mainījuši savu antinacionālo ideoloģiju? Vai vairs nesola balstiesības visiem, kas šeit tīko pēc savām “tautas republikām”, kuras Putinam nākt “atbrīvot”? Vai „Attīstībai/Par” joprojām nav tie paši uz “biznesu” orientētie “pragmatiķi”, kas Kremļa oligarham Avenam palīdzēja tikt pie Latvijas pilsonības, bet čekistu biedrībai izlobēja 40 miljonu “reparācijas”?

Nekāda “sadošanās rokās” nav iespējama, ja priekšstats par lielāko draudu atšķiras. Ja man tā ir, pirmkārt, Krievija, tad šiem “progresīvajiem” etnofobiem lielākais drauds ir jebkāda veida nacionālisms. Arī latviešu, bet varbūt – it īpaši latviešu, jo tas ir “tuvais ienaidnieks”. Bet latviešu nacionālisms taču ir Latvijas valsts pamats! Tāpat kā Putinam arī viņu mērķis ir “denacifikācija”, ar to saprotot nacionālās identitātes noliegumu. Tikai Putina mērķis ir mazo tautu asimilācija Krievijas impērijā, kamēr kreisajiem – mazo tautu izšķīdināšana globālajā kausējamā katlā. 

Viņu cīņa pret “naciķvalsti” un “kaujas suņiem” latviešiem ir tik fundamentāla, ka jau šobrīd pilnā gaitā ir iedarbināta propagandas kampaņa, kuras mērķis ir par lielāko problēmu šobrīd padarīt “neiecietīgo” pamatnācijas nacionālismu, kas apdraud nabaga Latvijas krievus… Tas viss brīdī, kad Putina režīms Ukrainā ar šiem saukļiem pamato skolu un dzemdību namu apšaudīšanu.

Tāpat kā Putins kreisie nemaz neatzīst latviešu nācijas realitāti. “Visu tautību latvieši” un “divas kopienas” viņu iecerētajā bezidentitātes telpā ar savādo nosaukumu “Latvija” (nez no kādas tautas izrietošu?) ir pilnībā vienādi. 16. marta piemiņas pasākumi un 9. maija “uzvaras kulta” dzertiņš viņiem šķiet pēc būtības līdzvērtīgas norises. Nē, vēl vairāk – tas ir miljons latviešu, kuriem vienmēr jābūt izprotošiem pret nabaga iemaldījušās minoritātes un viņu 150 miljonu tautas brāļu jūtām.

Varbūt tāpēc kopš 2014. gada gan Krievijas finansējums 9. maija pasākumiem, gan apmeklētāju skaits ir tikai audzis? Varbūt tāpēc tendence sadzīvē uzstājīgi lietot tieši krievu valodu ir pieaugusi kopš “Krim naš”? “Krievu marši” un “Georga lentītes” – tas viss ir noticis pēc zvērībām Donbasā, pēc pasažieru lidmašīnas notriekšanas, kas nebūt nesatrauca mūsu “sabiedētās” minoritātes sirdsapziņu.

Bet varbūt es kļūdos. Varbūt viss ir mainījies fundamentāli. Bet kā gan par to pārliecināties? Saukļi un patriotisma izpausmes pirms vēlēšanām nederēs. To parādīs darbi. Un jau pavisam drīz. 9. maijā latvju kreisi liberālajam flangam būs visas iespējas parādīt, ka viņu tolerantās idejas ir kas vairāk par nāciju dezintegrējošu indi, kas tikai atvieglo darbu agresīvajam krievu imperiālismam. Imperiālismam, kas nekautrēsies ņirgāties ne par latviešu, ne ukraiņu tautas ciešanām, demonstrējot gan komunisma simbolus un “Georga lentes”, gan agresorvalsts Krievijas karogus un Z simbolus.

Ja latviešu leģionāri bez kādas vainas ir bijuši spiesti 16. martā noskatīties uz Brīvības pieminekli caur žogu, tad neredzu nekādus morālus vai tehniskus šķēršļus aizliegt “uzvaras kultu” Latvijā. Atgādinu, ka 9. maija pasākumiem nav nekāda sakara ar kritušo piemiņu – tas ir pseidoreliģisks Krievijas imperiālisma festivāls, kas jau divas desmitgades ir gatavojis Krievijas iedzīvotājus tai cilvēku slepkavošanai, ko redzam Ukrainā. Sāksim ar tā aizliegumu – tad varēsim runāt par pārējo.

Pārpublicēts no austsaule.lv