Iesaki rakstu:
Vizma Belševica Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām sarakstīja it kā pavisam citos laikos. Taču mums tās šķiet sasodīti piemērotas tieši mūsu laikam, tieši šīm dienām, kad varbūt katram iespējams atlicināt nedaudz laika arī pārdomām par sevi, savu valsti un to, kur mēs esam atnākuši un kurp dosimies tālāk.
Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts
Un zobus nomizojis. Mute ilgi sāpēs.
Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.
Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,
Lai ik uz soļa mīlestību zvēr
Tai publiski... Un spiegu acīm lasa
Starp manām rindām, ka tai nepieder
Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva.
Mēms kļuvis tulks. Un domīgs kļuvis nerrs.
Un sapņos peld uz Rīgu kuršu laivas.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Es zinu − neatpeldēs. Un, ja atpeldēs.
Būs veltas asinis. Būs kliedziens pāri mūriem.
Un ugunskapā apklusīsim mēs.
Un žokļi sacirstie par pelnu pīšļiem sūriem
Kļūs.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Bet laivas peld un peld. Un sievas dzied.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Mūsu upes izžūst.
Mūsu vīri gļēvi.
Sarkstiet, mūsu mazi dēli,
Senis nesarkst tēvi.
Mūsu asins iztek,
Acis kraukļus baro.
Svešus karogus nes tēvi,
Svešos pulkos karo.
Lēns ir bērza baltums.
Ašs ir cirvja cirtiens.
Tikai − roku atsavēžus −
Svešzemnieki, dzirdiet!
Viegli nocirst koku.
Grūti izraut saknes.
Mūsu naids ir ūdens lāses.
Jūsu vara − akmens.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!
Garš bija mūžs. Bet mūža nomods − īss.
Visaugstākais no manu tēvu godiem −
Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs
Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta
Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Vai netaisnību?
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
O, nodevēju tauta, vai ir vērts
Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?
O, suņu tauta! Asins bļodā mērc
Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.
Rij savas asinis! Un akmeni rij līdz!
Un asti luncini! Tu pelnījusi esi.
0, kalpu tauta! Saldā priekā trīc
Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,
Bet tavus brāļus. Gaidot zobus ņirdz,
Lai kristu brāļa asiņainā skaustā,
Jo kunga rokā goda zīme mirdz,
Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzīm šaustā
Beigs raustīties.
Un atkal sulots zars
Būs atcirsts tava dzīvā spēka kokam.
To zobenbrāļa līksmību!
Viņš var
Ar tavu palīgu tev pašai cirvi nokalt.
Kad tava iztapīgā seja pārāk dergs,
Kur Jūdas apse tā,
lai pakārties es eju,
Tavs, vergu tauta, zemiskākais vergs,
Kas pieder krustnešiem ar zobenu un dzeju.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Kājas medū mērcēdams,
iet mana kunga zirgs.
Šonakt medū sarkanā
tēva galva mirks.
Mana kunga zobenā
sudrabs mirdz un zelts.
Spoži, spoži novizēs,
pret mātes krūtīm celts.
Mana kunga apmetnis −
balta zīda sniegs.
Kā zem melnām ābelēm
mana māsa kliegs...
Zirgu dzenot, gludā sānā
piesis cērtas spīvs.
Paliks mana kunga pēdās
ogļu gruzdums sīvs.
Paliks pergamenta rullī
kalpa rakstījums,
Ka Tas Cebaot ir bijis
žēlīgi ar mums.
Un arī Svētā Marija −
nevainības zieds.
Ak, kā zem melnām ābelēm mana māsa kliedz!
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Es rakstu, un no vārdiem nepil asins.
Un loksni nededzina burtu sīvums dzelots.
Tu, Jēzu Kristu, man pār plecu lasi.
Cik dievbijīgi tev par slavu melots.
Pār mums nāks tava valstība, ak, Kristu,
Viens dievs un valoda. Un tauta arī viena.
Es latvju zemi redzu krusta naglām sistu
Pie tavas svētās lēnprātības sienas.
Nu ko tev, maigais, mūsu sērās dainas,
Ko jāņuzāļu raibums gauži dara?
Ne ziedu − ērkšķu kronim asiņainam
Ap galvu būt... Ar pīķu smailēm arams
Tā Kunga vīna lauks pār mūsu kauliem
Un smadzenēm. Ne miņas vairs, ne domas.
Un mūsu bojāeja − vēl viens saulriets.
Lai nemaldīgā idejā aust Roma
Pār visu pasauli...
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Ak, dari tā, lai iztur
Tavs uzticīgais kalps. Man ļoti bail.
Ka es pret tevi sadumpošos. Kristu.
No liekulīgā krusta norauts, kails
Tu pīšļos sadrupsi zem sava verga kājām.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
No pelnu vējos izvēdītām mājām
Reiz viņi nāks un prasīs man: kāpēc
Uz debesīm un savu tautu brēc?
Vai gana posta nav, ka mūsu kaunu sēšus
Sēj pasaulē? Vai neesam mēs smieti
Bez tevis dievsgan? Un es atbildēšu.
-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------
Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās
Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu
Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks
Par piedošanas maigumu. Es mirstu
Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs
Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!
Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,
Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums
No dzelžu lietus. Mana roka vāja
Un nespēj tavas pārestības piedzīt.
Bet vārdi − tas ir zobens abpusgriezīgs
Pār viņu pilīm un pār tavām mājām.